Ziemassvētku (sauksim tos labāk par Kristus Dzimšanas svētkiem! 🙂 periodā ir vēl viena liela svinību diena, kuru tautā pazīst kā Triju Ķēniņu vai Zvaigznes dienu. Vairākās Rietumu valstīs šo dienu sauc (un tas ir pareizāk!) par Kunga Epifāniju. Šim nosaukumam nav it nekā kopēja ar kādu latviešu daiļliteratūras darbu, jo šajā kontekstā tiek domāta Kunga Jēzus Atklāšanās, Parādīšanās ( grieķiski epiphania) visai pasaulei. Viņš parādās kā Pestītājs, un Viņu uz Betlēmi nāk pielūgt pirmie pārstāvji no visām pasaules tautām. Tā ir centrālā tēma šajos svētkos – parādās Kungs un piepilda pasauli ar Savu godību. Runa ir par 6. janvāri, kas Latvijas katoļu Baznīcā ir obligāti svinama svētku diena. Citās Rietumu zemēs to svin uzreiz nākamajā svētdienā pēc 6. janvāra.
Šie svētki radās Austrumos, tie ir ļoti seni, jo tika atzīmēti jau tad, kad vēl nebija ieviesusies Ziemassvētku svinēšana Rietumos! Šo svētku nozīme ir tāda, ka Jēzus atklāj Sevi, dara Sevi zināmu. Vārdu epifānija saistīja ar ķēniņa vai imperatora ierašanos .Pagānu vidē šis vārds nozīmēja kādas dievības atklāšanos vai brīnumainu iejaukšanos šai pasaulē.
Ieviešot Epifānijas svētkus Rietumu kristīgajā Baznīcā, uzsvars tika likts uz Austrumu Gudro ierašanos. Viņi ir pirmie pagāni, kas, meklējot patiesību, mēro ceļu uz Betlēmi un pielūdz Bērnu Jēzu, un notiek Jēzus manifestēšanās (jeb atklāšanās) kā visu pasaules tautu Kungs. Starp citu, mūsdienās Austrumu Gudro relikvijas tiek godinātas Ķelnes Doma baznīcā.
Šajā dienā dievnamos vēlreiz atgriežas liels svinīgums, tiek dziedātas Ziemassvētku dziesmas, un šo svētku sakarā tiek pasvētīts zelts, vīraks un mirres – 3 simboliskas dāvanas Bērnam Jēzum. Zelts – kā Karalim, vīraks (jeb kūpināmās smaržzāles) – kā Dievam, mirres (smaržīga eļļa) – kā Cilvēkam – Upurim par visas pasaules pestīšanu.
Arī ticīgie nes savas zelta vai sudraba rotaslietas (kaklarotas, gredzeni, auskari, sprādzes utt.) kas baznīcā pēc Svētās Mises tiek pasvētītas.
Tāpat arī šiem svētkiem ir raksturīga tradīcija pasvētīt krītu un izdalīt to vēlāk visiem ticīgajiem, kuri ar tiem apzīmē savu mājokļu durvis. Parasti uzraksts ir šāds: K + M + B 2018 .  Saskaņā ar tradīciju, Austrumu Gudrie bijuši trīs, un viņu vārdi ir Kaspars, Melhiors un Baltazars. Šai rakstīšanai, protams, nav nekā kopīga ar maģiju vai buršanos, un ne jau uzraksts sargā vai dod svētību – par to mēs nestrīdamies! Bet šī tradīcija ir gadsimtiem sena, Baznīca to nepieņēma no tukša gaisa, un tam noteikti ir savs dziļāks pamatojums un skaidrojums, bet no savas puses – kā priesteris – varu teikt, ka, apmeklējot ticīgos viņu mājokļos un jau kāpņu telpā redzot šo uzrakstu uz durvīm, ir patīkami konstatēt, ka cilvēki dzīvo līdzi Baznīcai, tās liturģijai un svētku dienām. Ka ticība ir dzīvesveids, kas harmoniski savijas ar laicīgām rūpēm un dod gaismu mūsu dzīvei. Lai Austrumu Gudrie par mums aizbildina! Lai mēs nenogurstoši meklējam Dievu! Lai izglītojamies, augam un nobriestam Dieva žēlastībā! Priecīgu Kunga Epifāniju!

 Priesteris Andrejs Kazakevičs