Par Vissvētāko sakramentu (Euharistijas)

Sakramenti veido vienotu organismu, kurā katram atsevišķam Sakramentam ir vitāli svarīga vieta. Šajā organismā Euharistija ieņem īpaši svarīgu vietu, jo tā ir “visas kristīgās dzīves avots un virsotne. Pārējie sakramenti ir saistīti ar Euharistiju (Vissvētāko Sakramentu) un ir tai pakārtoti, jo svētā Euharistija sevī ietver pašu Kristu” (Vatikāna II koncils).

Vissvētākā Sakramenta svinēšana ir visas Baznīcas liturģijas centrs, kurā piepildās pestīšanas noslēpums. Tāpēc neviena cita Baznīcas darbība nav tai pielīdzināma ne efektivitātē, ne pēc titula, ne pakāpes (sk. turpat).

Jēzus saka: “Es esmu dzīvā Maize, kas nākusi no debesīm. Kas ēdīs no šīs Maizes, tas dzīvos mūžīgi. Kas bauda manu Miesu un dzer manas Asinis, paliek manī un Es viņā” (Jņ 6, 51. 56). Tātad Euharistija ir mīlestības Sakraments, kurā Kristus sevi dāvā cilvēkam kā barību, lai dvēsele tiktu piepildīta ar žēlastību.

Vissvētākais Sakraments jeb Euharistija ir Jēzus Kristus Miesa un Asinis zem maizes un vīna zīmēm.

                      Būdama uzticīga Kunga rīkojumam, Baznīca turpina darīt to, ko Kristus darījis Pēdējo vakariņu laikā: Viņš ņēma maizi, svētīja to, lauza un deva saviem mācekļiem, sacīdams: “Ņemiet un ēdiet, tā ir mana Miesa!” Tāpat Viņš ņēma biķeri ar vīnu, svētīja to un sacīja: “Dzeriet visi no tā! Šīs ir Manas Jaunās Derības Asinis” (Mt 26, 26-28). Ar vārdiem: “Dariet to manai piemiņai!” (Lk 22, 19) Jēzus pavēlēja apustuļiem darīt to pašu. Vienīgi priesteri un bīskapi var vadīt Euharistijas dievkalpojumu – Svēto Misi un konsekrēt maizi un vīnu, lai tie kļūtu par Kunga Miesu un Asinīm.

Maize un vīns, priesterim Svētajā Misē atkārtojot Kristus sacītos vārdus un piesaucot Svēto Garu, kļūst par Kristus Miesu un Asinīm: tādējādi Kristus ir reāli un noslēpumaini klātesošs ar visu Viņa dvēseli un dievišķību. Šis īpašais klātbūtnes veids paaugstina Euharistiju pār visiem sakramentiem. Tādēļ Kristum Euharistijas jeb Vissvētākajā Sakramentā pienākas īpaša pielūgsme un gods. Vissvētākā Sakramenta apmeklēšana un pielūgšana Baznīcā liecina par mūsu pateicību un mīlestību un Kristu, kurš mūsu labā ir atdevis visu.

Euharistijas svinēšanu Kristus iedibināja:
a) lai Baznīcai būtu vispilnīgākais Upuris Dieva godināšanai – Svētā Mise, kas ir galvenais, vissvarīgākais un ne ar ko citu neaizvietojams dievkalpojums;
b) lai ticīgajiem būtu izcils līdzeklis savas vienotības ar Dievu padziļināšanai (Komūnija).

Vissvētākais Sakraments jeb Euharistija ir mūsu Kunga Jēzus Kristus īstā Miesa un Asinis zem maizes un vīna zīmēm. Šo Sakramentu iedibināja pats Jēzus Kristus savu ciešanu priekšvakarā, Pēdējo Vakariņu laikā, pārvēršot maizi un vīnu savā Miesā un Asinīs. Adorācija ir Kunga Jēzus Kristus pielūgsme un godināšana Vissvētākajā Sakramentā.

Kas var pieņemt sv. Komūniju?

Katrs katolis, kurš ir attiecīgi sagatavots, t.i. izgājis katehēzi un atrodas žēlastības stāvoklī var pieņemt sv. Komūniju Mises laikā vai izņēmuma gadījumā ārpus tās.

Atcerēsimies, ka pilnīga piedalīšanās Sv. Misē ir tad, kad ticīgais pieņem Sv. Komūniju. Baznīcas bauslis nosaka, ka vismaz reizi gadā Lieldienu laikā ir jāpieņem Sv. Komūnija.

Pāvests Pāvils VI (1897-1978) enciklikā “Mysterium fidei” (1965) rakstīja: “Katoliskā Baznīca ir īstenojusi un turpina īstenot pielūgsmes kultu, ko jāvelta Euharistijas Sakramentam ne tikai Svētās Mises laikā, bet arī ārpus tās, glabājot konsekrētās Hostijas ar vislielāko rūpību, tās nesot procesijā vai izstādot, lai ticīgie tās varētu svinīgi godināt.”

Bet svētīgais pāvests Jānis Pāvils II (1920-2005) aicināja:

 “Es ļoti lūdzu Kristum ticīgos adorācijā pielūgt Kungu, kas ir klātesošs Vissvētākajā Altāra Sakramentā, ļaujot Viņam dziedināt mūsu sirdsapziņu, mūs šķīstīt, apgaismot un vienot. Tikšanās ar Kristu adorācijā sniegs katram ticīgajam

“Lai cilvēks satiktos ar Dievu, ir aicināts lūgties,” skaidro pāvests Benedikts XVI. “Viņš ir aicināts nemitīgi pacelt savu prātu un sirdi pie Dieva. Lūgšanā un adorācijā Dievs satiekas ar cilvēku. Adorācija nav kāds papildus elements. Tā nav kaut kas sekundārs. Tikai tad, ja pratīsim vērsties pie Dieva un lūgsim Viņu, atklāsim savas dzīves dziļāko jēgu. Tad mūsu ikdienas dzīves ceļu apgaismos augšāmcēlušā Kristus gaisma.”

“Laiks, kuru jūs pavadāt Jēzus priekšā Vissvētākajā Sakramentā, ir uz zemes vislabāk izlietotais laiks. Katrs brīdis, kuru jūs pavadāt kopā ar Jēzu, padziļinās jūsu vienību ar Viņu un darīs jūsu dvēseli laimīgāku un skaistāku uz mūžīgiem laikiem Debesīs, kā arī sekmēs to, lai uz zemes ātrāk iestātos pastāvīgs miers,” skan svētīgās Mātes Terēzes vārdi .

Viņa Svētība Romas Pāvests Francisks par Vissvētāko Sakramentu

Euharistija ir liela dāvana. Tāpēc ir ļoti svarīgi svētdien doties uz Svēto Misi – piedalīties tajā, lai ne tikai lūgtos, bet, lai saņemtu Komūniju.

Katru reizi, kad svinam šo sakramentu, mēs piedalāmies Kristus ciešanu, nāves un augšāmcelšanās noslēpumā – sacīja pāvests Euharistijas tematam veltītajā katehēzes mācībā. Francisks aicina lūgt Kungu, lai Vissvētākais Sakraments turpina uzturēt dzīvu Viņa klātbūtni Baznīcā un veido mūsu kopienas mīlestībā un vienotībā pēc paša Dieva sirds. Svētais tēvs mudina klātesošos vienmēr ņemt aktīvu dalību Euharistijā, smelties tās bagātībā un pateikties Kungam par šo dāvanu.

Euharistija ir mīlestības sakraments un izejas punkts autentiskai ticībai, vienotībai un liecināšanai .Viņš paskaidro, ka altāris, kas atrodas centrā, vedina mūs domāt par mielastu. Uz altāra novietotais krusts norāda, ka upurēts tiek Kristus upuris. Viņš, Jēzus, ir garīgā barība, ko mēs saņemam zem maizes un vīna zīmēm. Ambona, kas atrodas blakus altārim, ir vieta, no kuras tiek pasludināts Dieva vārds. Tas nozīmē, ka ticīgie pulcējas kopā, lai klausītos, ko Kungs saka caur Svētajiem Rakstiem. Tātad, tie saņem arī Viņa vārda barību. Vārds un Maize kļūst par vienu veselu – norāda Svētais tēvs. Tāpat bija Pēdējo Vakariņu laikā, kur Jēzus pateicās Tēvam par Viņa mīlestību un žēlsirdību. Vārds „Euharistija” tulkojumā no grieķu valodas nozīmē „pateicība”. Tā ir vislielākā pateicība Tēvam, kurš mūs tik ļoti mīlēja, ka deva mums savu Dēlu. Jēzus, kurš ir īsts Dievs un īsts cilvēks, iedibināja Euharistiju Pēdējo Vakariņu laikā, lai darītu mūžīgi klātesošu savu upuri uz krusta.

Euharistija ir kaut kas vairāk nekā mielasts. Tā ir Kristus Pashas upura piemiņa. Jēzus Lieldienu noslēpums ir cilvēces pestīšanas centrālais noslēpums. Pāvests paskaidro, ka „piemiņa” tomēr nav tikai pagātnes notikumu atcere. Katrreiz, kad svinam šo sakramentu, mēs piedalāmies Kristus ciešanu, nāves un augšāmcelšanās noslēpumā. „Piemiņa” ir Dieva brīnumdarbu sludināšana. Svinot Euharistiju, Baznīca piemin Jēzus Lieldienu upuri, kurš kļūst patiesi klātesošs tagadnē. Katru reizi, kad notiek šī svinēšana, norisinās mūsu pestīšanas darbs. Euharistija ir Dieva pestīšanas darba virsotne. Kungs Jēzus, kļūstot par mūsu barību, izlej pār mums visu savu mīlestību un žēlsirdību, un tādā veidā atjauno mūsu sirdi, mūsu dzīvi un mūsu attiecības ar Dievu un līdzcilvēkiem. Tādēļ, runājot par šo Sakramentu, mēs sakām „pieņemt Svēto Komūniju” vai „iet pie Komūnijas”. Ņemot dalību Euharistijas mielastā, Svētais Gars savā spēkā mūs tik dziļi vieno ar Kristu, ka jau kopš šī mirkļa varam baudīt vienotību ar Tēvu, ko kopā ar visiem svētajiem pilnībā baudīsim Debesīs, kad redzēsim Dievu vaigu vaigā.

„Dārgie draugi, nekad nespēsim pietiekoši pateikties Kungam par Euharistijas dāvanu!” sacīja Francisks. „Tā ir tik liela dāvana, ka ir ļoti svarīgi iet svētdienās uz Misi – iet uz Misi, lai ne tikai lūgtos, bet lai pieņemtu Komūniju, šo maizi, kas ir Jēzus Kristus Miesa. Viņš dāvā mums pestīšanu, piedod mums un vieno mūs ar Tēvu. Tas ir skaisti. Katru svētdienu mēs ejam uz Misi, jo tā ir Kunga augšāmcelšanās diena. Tāpēc svētdiena mums ir tik ļoti svarīga. Pateicoties Euharistijai, mums ir šī sajūta, ka piederam Baznīcai, Dieva tautai, Dieva Miesai, Jēzum Kristum.”

Katehēzes noslēgumā pāvests aicina lūgties, lai, pateicoties Vissvētākajam Sakramentam, vairojas mūsu kopienās un draudzēs mīlestība un lai tās nostiprinās vienotībā. Francisks atgādināja, ka ir svarīgi, lai bērni labi sagatavotos Pirmajai Svētajai Komūnijai, jo tas ir ļoti svarīgs solis ceļā uz piederību Jēzum Kristum.