Par Kristības sakramentu

Kristīgajā dzīvē cilvēki tiek ievadīti ar Kristības sakramentu, Iestiprināšanu un Euharistiju.

Kristībā cilvēki tiek atbrīvoti no tumsības varas un, saņēmuši grēku piedošanu, tiek pievienoti Kristum, iegūstot dievabērnu stāvokli (Rom. 8, 15; Gal. 4, 5).

Iestiprināšanā viņi tiek piepildīti ar Svēto Garu, lai pasaules priekšā būtu par Kristus lieciniekiem, ticībā un mīlestībā veidojot viņa sabiedrību.

Euharistijā ticīgie pieņem Kristus miesu un asinis, lai iemantotu mūžīgo dzīvi, kā arī, lai atklāti paustu Dieva tautas vienību ( sal. Jāņa 6, 55). Vienībā ar Kristu uzupurējot sevi Dievam, viņi piedalās tai vispārējā upurī, kas ir visa atpestīto saime un ko Dievam veltī augstais priesteris – Kristus.

Kāda ir Kristības nozīme? Kristība atver cilvēkiem durvis uz Dieva valstību un mūžīgo dzīvi (sal. Jāņa 3, 5). Tas ir Jaunās Derības pirmais sakraments, kuru Kristus paredzēja visiem cilvēkiem un līdz ar Evaņģēliju uzticēja savai Baznīcai, sūtot apustuļus: „Ejiet un māciet visas tautas, kristīdami tās Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā” ( Mt. 28, 19).

Tātad Kristības sakramentā pirmām kārtām ir nepieciešams, lai cilvēki, Svētā Gara žēlastības apgaismoti, ticētu Kristus Evaņģēlijam. Tāpēc Baznīca uzskata par savu pienākumu pamudināt visus, kas piedalās kristības ritā, gan kristījamos, gan viņu vecākus un krustvecākus, uz īstu un darbīgu ticību. Tieši tāpēc pastāv gan apmācība un vecāku sagatavošana, gan arī Dieva Vārda liturģija un ticības apliecinājums Kristības laikā.

Kristība nomazgā cilvēkiem jebkuru, gan iedzimto, gan personīgo vainu un padara tos par dievabērniem un dievišķās dabas dalībniekiem ( sal. 2 Pēt. 1, 4). Šis sakraments ticīgos šķīsta un pievieno Kristum viņa nāves un augšāmcelšanās noslēpumā, ļaujot tiem no grēka nāves pāriet dzīvē ( sal. Rom. 6, 4 – 5). Tāpēc kristību svinībās, it sevišķi, ja tās notiek Lieldienu vigilijā vai svētdienā, izpaužas augšāmcelšanās prieks.

Šī sakramenta nemainīgās iedarbības dēļ visi kristieši izturas pret kristības ritu ar vislielāko cieņu un, ja kristība ir derīga, nevienam nav ļauts to atkārtot, arī tad ne, ja ir kristījuši atšķirtie ticības brāļi.

Par bērnu kristīšanu – Baznīca, kuras sūtība ir sludināt Evaņģēliju un kristīt, jau kopš pirmajiem gadsimtiem ir kristījusi arī bērnus. Ar vārdu bērns saprotami tie, kas vēl nav sasnieguši prāta gadus un tāpēc nevar apliecināt savu ticību. Saskaņā ar Kunga vārdiem: „Kas nebūs atdzimis no ūdens un Svētā Gara, tas nevar ieiet debesu valstībā”, Baznīca vienmēr ir atzinusi, ka nedrīkst bērniem liegt kristību, tā kā viņi tiek kristīti tās pašas Baznīcas ticībā, pie kuras pieder viņu vecāki, krustvecāki un citi klātesošie, kas pārstāv ticīgo saimi.

Lai sakramenta žēlastība parādītos visā pilnībā, nepieciešams bērnus vēlāk ticībā mācīt. Šīs mācīšanas pamats ir jau agrāk saņemtais sakraments. Bērniem ir tiesības saņemt kristīgo audzināšanu, kuras mērķis ir pamazām iemācīt bērnus izprast Dieva nodomus, kas atklājas Kristū, lai viņi beidzot paši spētu atzīt un apliecināt ticību, kurā ir kristīti.

Par ticīgo piedalīšanos Kristības svinībās – Dieva tauta jeb Baznīca, ko pārstāv vietējā ticīgo sabiedrība (radi, draugi, kaimiņi, draudzes locekļi), piedalās gan pieaugušo, gan bērnu kristībā, lai izpaustos kopējā ticība un kopējais prieks par jaunkristītā uzņemšanu Baznīcā.

Bērnam ir tiesības uz ticīgās sabiedrības rūpēm un palīdzību gan pirms, gan pēc kristību svinībām. Pašā kristību ritā sapulcējušos pienākums ir arī apliecināt savu vienprātību ar celebrantu pēc tam, kad vecāki un krustvecāki ir apliecinājuši savu ticību, jo tā ir ne tikai šīs ģimenes, bet visas Kristus Baznīcas īpašums.

Par bērna vecākiem – Bērna kristībās vecāki uzņemas un izpilda svarīgākus pienākumus nekā krustvecāki, jo tas izriet no paša Radītāja noteiktās kārtības.

Ir ļoti svarīgi, lai bērna vecāki saskaņā ar draudzes prāvesta norādījumiem pienācīgi sagatavotos uz Kristības sakramenta svinībām un varētu tajās piedalīties ar izpratni.

Kristību svinībās vecāki:

1. a) publiski lūdz, lai bērns tiktu kristīts;

2. b) uzklausa priestera norādījumus;

3. c) ceremonijas laikā apzīmē bērna pieri ar krusta zīmi;

4. d) lūdzas kopā ar klātesošajiem, atsakās no sātana un apliecina ticību uz Dievu;

5. e) nes bērnu pie Kristības avota ( pirmām kārtām māte);

6. f) iededz savam bērnam kristības sveci;

7. g) saņem no celebranta īpašu svētību.

Ja kāds no vecākiem nevar apliecināt ticību, piem., ja nav katolis, viņš var klusēt; no viņa tiek prasīts tikai tas, lai viņš, lūdzot bērnam kristību, uzņemtos pienākumu audzināt šo bērnu katoļticībā, vai vismaz neceltu pret to iebildumus.

Pildīdami audzināšanas pienākumu, vecāki savam bērnam, kas kristībā ir kļuvis dievabērns, māca pazīt Dievu un gatavo viņu uz Iestiprināšanu un sv. Komūniju. Arī šī uzdevuma veikšanā draudzes prāvests sniedz viņiem vajadzīgo palīdzību.

Par krustvecākiem – Saskaņā ar senu Baznīcas ieradumu ir nepieciešams, lai kristības ceremoniju laikā katram kristāmajam būtu klāt piemērots cilvēks, kas uzņemas krustvecāku pienākumus.

Ja kristī pieaugušo, tad par krusttēvu ( vai krustmāti) jāizvēlas tāds cilvēks, kas viņam ir palīdzējis sagatavoties kristībai un var liecināt par kristāmā ticību, kā arī pēc kristības ir gatavs viņam palīdzēt, kamēr tas nostiprināsies ticībā un kristīgajos tikumos.

Ja kristī bērnus, tad katram no tiem var būt viens krusttēvs un viena krustmāte.

Bērniem ir nepieciešami tādi krustvecāki, kas atzīst un apliecina ticību, kurā bērnus kristī, kā arī vajadzības gadījumā palīdz vecākiem audzināt šos bērnus ticības garā.

Par krustvecākiem var būt tie:

1. a) kas ir pietiekami nobrieduši, lai varētu veikt krustvecāku uzdevumus;

2. b) kas paši jau ir ievadīti kristīgajā dzīvē ar Kristību, Iestiprināšanu un Euharistiju;

3. c) kas ir katoļticīgi un kam Baznīcas likums atļauj uzņemties krustvecāku pienākumus.

Ja bērna vecāki to vēlas, tad krustvecāku pienākumus kopā ar katoļticīgu krusttēvu ( vai krustmāti) var uzņemties arī ticīgs kristietis, kas nav katolis – ievērojot tomēr ekumeniskās normas, ko katoļu Baznīca noteikusi tamlīdzīgiem gadījumiem.

„Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt.”/Mt.11,28/