Par kristīgu apbedīšanu

Visiem sakramentiem, it sevišķi tiem, kas ievada kristīgajā dzīvē, gala mērķis ir Dieva bērna pēdējās Lieldienas, kas caur nāvi ievada viņu Dzīvības valstībā. Tad piepildās tas, ko viņš apliecināja ticībā un cerībā: “Es gaidu mirušo augšāmcelšanos un dzīvi nākamajā mūžībā”. Kristieša nāves jēgu atklāj Kristus – mūsu vienīgās cerības – nāves un augšāmcelšanās Lieldienu noslēpums. Kristietis, kas mirst Kristū Jēzū, atstāj savu miesu, lai atrastos Kunga priekšā. Kristietim nāves diena – noslēdzoties viņa sakramentālajai dzīvei – ir viņa jaunās, ar Kristību uzsāktās dzimšanas piepildījums, viņa galīgā līdzība Dēla attēlam, kuru tam piešķīra Svētā Gara svaidījums, un līdzdalība valstības mielastā, kuru jau iepriekš viņš baudījis Euharistijā, pat ja kristietim vēl nepieciešama pēdējā šķīstīšanās, lai ietērptos kāzu tērpā.

Baznīca, kas kā Māte ar sakramentiem nesusi kristieti savā klēpī viņa šīszemes svētceļojuma laikā, pavada viņu pēdējā gaitā, lai nodotu to Tēva rokās. Viņa dāvā Tēvam caur Kristu Viņa žēlastības bērnu un cerībā gulda zemes klēpī iedīgli miesai, kas augšāmcelsies godībā. Šī upurdāvana pilnīgā veidā tiek svinēta euharistiskajā Upurī; svētības, kas dotas pirms tā un pēc tam, ir sakramentālijas.

Liturģijas bēru rits

piedāvā trīs bēru svinēšanas veidus, kas atbilst trim to norises vietām (mājās, baznīcā, kapsētā) un ir saskaņā ar svarīgumu, kādu tām piešķir ģimene, vietējās ierašas, kultūra un tautas dievbijība. Norise visām liturģiskajām tradīcijām ir kopēja un satur četrus galvenos elementus:

    Kopiena sagaida. Ticības sveiciens uzsāk svinēšanu. Mirušā tuviniekus sagaida ar mierinājuma vārdiem – tādā nozīmē, kā par to runāts Jaunajā Derībā: Svētā Gara spēks cerībā. Arī sapulcējusies kopiena lūdzas un gaida “mūžīgās dzīves vārdus”. Kāda kopienas locekļa nāve (…) ir notikums, kam vajadzētu pārsniegt šīszemes perspektīvas un ticīgos virzīt uz patiesas ticības augšāmceltajam Kristum perspektīvu.

    Vārda liturģija bēru laikā prasa vēl jo uzmanīgāku sagatavošanos, tāpēc ka klātesošo vidū var atrasties ticīgie, kas ne pārāk centīgi mēdz apmeklēt dievkalpojumus, un mirušā draugi, kas nav kristieši. Sprediķī jāizvairās no svinīgā bēru runas stila un jāizgaismo kristīgās nāves noslēpums augšāmceltā Kristus gaismā.

    Euharistiskais upuris. Kad svinēšana notiek baznīcā, Euharistija ir kristīgās nāves Lieldienu realitātes sirds.Tad Baznīca izsaka savu īsteno vienotību ar mirušo: Svētajā Garā Tēvam dāvādama mirušā un augšāmceltā Kristus upuri, Baznīca aizlūdz, lai tās bērns tiktu šķīstīts no saviem grēkiem un to sekām un tiktu pieņemts valstības Lieldienu galda pilnībā. Ar šādi svinētu Euharistiju ticīgo kopiena, it sevišķi mirušā piederīgie, mācās dzīvot vienotībā ar to, kurš “ir aizmidzis Kungā”, pieņemdami Kristus Miesu, kuras dzīvs loceklis ir mirušais, un tad lūdzoties par viņu un ar viņu.

    Atvadoties no mirušā, Baznīca uztic viņu Dievam. Tās ir pēdējās [..] ardievas, kuras kristīgā kopiena veltī vienam no saviem locekļiem, iekams viņa ķermenis tiek apbedīts.

Veltot šo pēdējo sveicienu, mēs dziedam par viņa aiziešanu no šīs dzīves un šķiršanos no viņa, kā arī to, ka pastāv vienotība un kopība ar viņu. Un patiesi – mirstot mēs viens no otra netiekam šķirti, jo visi taču ejam pa vienu un to pašu ceļu un satiksimies vienā un tajā pašā vietā. Mēs nekad netiksim šķirti, jo mēs dzīvojam Kristum un tagad mēs esam savienoti Kristū, ejot pie Viņa [..], mēs visi Kristū būsim kopā (KBK 1680-1690)

Lai pieteikt bēru ceremoniju,

nepieciešama pārliecība par to, vai mirušais vēlētos sev kristīgās bēres.

Var sazināties ar priesteri telefoniski vai arī ierasties uz baznīcu personīgi.

Bībelē:

“Mēs gribam, brāļi, lai jūs būtu skaidrībā par tiem, kas aizmiguši, un lai jūs nenodotos skumjām kā tie, kam nav cerības.”

(1. Tesaloniķiešiem 4: 13)

“Jo, kā caur cilvēku nāve, tā arī caur cilvēku miroņu augšāmcelšanās. Jo, kā Ādamā visi mirst, tāpat arī Kristū visi tiks dzīvi darīti.” (1. Korintiešiem 15: 21, 22)

“Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” (Jāņa 3: 16)

“Pats Kungs nāks no debesīm, kad Dievs to pavēlēs, atskanot erceņģeļa balsij un Dieva bazūnei: tad pirmie celsies tie, kas ticībā uz Kristu miruši. Pēc tam mēs, dzīvie, kas vēl pāri palikuši, kopā ar viņiem tiksim aizrauti gaisā padebešos, pretim Tam Kungam. Tā mēs būsim kopā ar To Kungu vienmēr. Ieprieciniet cits citu ar šiem vārdiem!” (1. Tesaloniķiešiem 4: 16-18)

“Mūsu piederība ir debesīs, no kurienes mēs arī gaidām Pestītāju, Kungu Jēzu Kristu, kas pārvērtīs mūsu zemības miesu, līdzīgu Savai apskaidrotai miesai, ar spēku, kurā Viņš arī spēj Sev pakļaut visas lietas.” (Filipiešiem 3: 20, 21) “Un arī mirt tie vairs nevar, jo viņi ir līdzīgi eņģeļiem un ir Dieva bērni, būdami augšāmcelšanās bērni.” (Lūkasa 20: 36)

“Un es dzirdēju stipru balsi no troņa sakām: “Redzi, Dieva mājoklis pie cilvēkiem, Viņš mājos viņu vidū, un tie būs Viņa ļaudis, un Dievs pats būs ar viņiem. Viņš nožāvēs visas asaras no viņu acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo, kas bija, ir pagājis.” (Atklāsmes 21: 3)