Lielajā Piektdienā (tāpat arī Lielajā Sestdienā) Baznīca pilnīgi atturas no sakramentu celebrēšanas. Dievnamā mēs redzam altāri atslēgtu un tukšu – bez altārsegas, bez krusta, svečturiem un svecēm. Svētā Mise šajā dienā nekad un nekur netiek svinēta. Tomēr notiek Kunga Ciešanu un Nāves piemiņas dievkalpojums, kas sastāv no trim daļām – no Dieva Vārda liturģijas (Svēto Rakstu lasījumi un Kristus Ciešanu apraksts), Krusta asegšanas un godināšanas, kā arī svētās Komūnijas ar tai sekojošo procesiju uz Kristus Kapa altāri.

Dievkalpojums sākas ar klusu iziešanu altārtelpā un priestera lūgšanu uz vaiga.

Pirmajā daļā mēs klausāmies 3 lasījumus no Svētajiem Rakstiem – īpaši pravietojumu no Isaja grāmatas 53. Nodaļas un Kristus Ciešanu aprakstu svētā Jāņa versijā no 4. Evanģēlija. Tad Baznīca vienojas vispārējā lūgšanā, ietverot universālus un konkrētus nodomus: par Baznīcu, šobrīd valdošo Romas Pāvestu, par Baznīcas kārtām un Kristību kandidātiem (katehumeniem), par kristiešu vienotību un kādreiz Dieva izvēlēto ebreju tautu, par tiem, kas netic Kristum un nocietinājušies pret Dievu, par valsts vadītājiem un cietējiem visā pasaulē.

Otrajā daļā notiek Krusta ienešana, atsegšana un godināšana. Trīsreiz pakāpeniski atsedzot Krustu, priesteris dzied: „Lūk, Krusta koks, kurā pacelts pasaules Pestītājs!”  Tauta uz katru no trim reizēm atbild: „Nāciet, godināsim Viņu!” – un uz mirkli nometas ceļos, pielūdzot Krustā sisto Pestītāju. Pēc tam procesijas veidā ticīgie individuāli tuvojas Krustam un to pagodina.

Trešajā daļā notiek svētās Komūnijas rits, un dievkalpojums noslēdzas ar gājienu uz tā saukto Kristus Kapa altāri.

Lielā Piektdiena ir stingra gavēņa diena. Ticīgie mēdz apmeklēt dievnamu ne tikai oficiālā dievkalpojuma laikā, bet arī ārpus tā, kavēties pie Kristus Kapa atveidojuma, lūgties un apcerēt šīs dienas notikumus. Tas viss, lai pamudinātu aizvien pārliecinošāk sekot Jēzum savā dzīves ceļā – brīžos, kad mākoņi sabiezē arī mūsu ikdienā.

Laiks līdz Lieldienu Priekšvakara (Vigīlijas) dievkalpojumam ir tas, kurā Baznīca ar cerību raugās arī uz Vissvētāko Jaunavu Mariju – Sāpju Māti. Viņa vislabāk saprata Dieva ceļu un palika nesatricināma savā ticībā. Viņa patiešām uz visu raudzījās ar ticības acīm, ļaujot Dievam īstenot savu svēto gribu. Marija līdz galam bija Krusta pakājē. Viņa cieta līdzi savam dievišķajam Dēlam, tādēļ pamatoti viņu var saukt par Cerības Māti. Kopā ar Jaunavau Mariju gaidīt Kunga Augšāmcelšanos Lieldienu rītausmā…