Godātie draudzes locekļi!

Dievs mums dāvā vēl vienu žēlastībām bagātu Baznīcas gadu. Mūsu garīgā dzīve attīstās spirālveidīgi uz augšu – par to mums atgādina visi Svēto Rakstu teksti, kurus klausāmies šajās novembra mēneša pēdējās dienās.

Adventa laiks, ko šobrīd mēs pazīstam kā četru nedēļu ilgu sagatavošanās laiku Kristus Dzimšanas svētkiem, vēsturiski ir attīstījies pamazām. Ne vienmēr tas ir bijis 4 nedēļas ilgs posms, kā arī ne vienmēr tam ir bijusi viena un tā pati nozīme. Sākotnēji (4. gadsimta beigās) Adventa laikam bijusi askētiska nozīme – visticamāk tamdēļ, lai kandidātus uz Kristībām rūpīgāk sagatavotu šī sakramenta cienīgai saņemšanai.

Šajā periodā Svētās Mises lasījumos skan fragmenti no pravieša Isaja grāmatas, morāliska tipa teksti no svētā Pāvila vēstulēm, kā arī svēto Mateja un Lūkasa evaņģēliju pirmās nodaļas.

Adventa laika liturģija apcer Kristus divējādo atnākšanu (no šejienes rodas latīņu valodas vārds adventus) un to savstarpējo saistību – gan vēsturisko Piedzimšanu Betlēmē pirms vairāk nekā 2000 gadiem, kā arī otro Atnākšanu laiku beigās.

Adventa laiks vienmēr iedalās 2 daļās – viena ir līdz 17. decembrim (neieskaitot), bet otra ir nedēļu gara sagatavošanās Ziemassvētkiem. Otrajā Baznīca koncentrējas tieši uz notikumiem, kas saistās ar Pestītāja Dzimšanu. Šī pāreja ļoti spilgti ir jūtama Baznīcas liturģiskajos tekstos un Svēto Rakstu lasījumos.

Adventa laikam ir 4 lieli aizbildņi – pravietis Isajs, svētais Jānis Kristītājs, Vissvētākā Jaunava Marija un svētais Jāzeps.

Adventa laiks atgādina visu pestīšanas vēsturi. Bībeles Dievs ir notikuma Dievs – Dievs, kas iejaucas vēsturē, dod apsolījumu un noslēdz derību ar cilvēkiem. Dievs vienmēr iejaucas, lai glābtu un pestītu… Atgādina arī par laiku beigām un šīs dzīves pārejošo raksturu.

Par kādu garīgumu Baznīca runā Adventa laikā? Vispirms – nomoda un prieka pilna gaidīšana. Svēto Rakstu teksti, kurus klausīsimies, ir pilni ar Dieva dotiem solījumiem, īpaši – pravieša Isaja vārdos. Otrkārt, Adventa laikā Baznīca pārdomā, kas ir cerība kristīgā nozīmē. Debesu Tēvs, dāvājot Savu vienīgo Dēlu šai pasaulei, vienlaicīgi ir dāvājis arī lielu cerību. Kur ir Kristus, tur ir cerība, bet cerības tikumā ir vienmēr jāvingrinās. Baznīca pēc savas dabas ir nākotnes zīme un instruments. Treškārt, Advents ir atgriešanās laiks. Nevar priecāties un cerēt bez pievēršanās Kungam no visas sirds. Miega stāvoklī neviens necīnās un nekam nepretojas. Kristietis ir kļuvis par gaismas bērnu, un pilnīgi loģiska šķiet nepieciešamība pretoties tumsai. Ceturtkārt, Adventa laika garīgums saistās ar nabadzību. Nevis ekonomiskajā nozīmē, bet bibliskajā. Svētajos Rakstos ne vienu vien reizi ir cildināti Dieva nabagi, kurus Dievs īpaši aizstāvēs, jo tie paļaujas uz viņu, kā arī brīdī, kad Dievs uz viņiem runā, viņi izrādās pārsteidzoši atvērti uz Dieva vārdiem (Betlēmes ganiņi). Nabagi ir Dieva mīlestības galvenais objekts. Savas publiskās darbības laikā Jēzus nabagus pasludinās par svētīgiem – par tādiem, kuriem pieder Dieva Valstība, kuri ir privileģēti ieiet Dieva Valstībā. Jēzus pats ir nabags… Betlēme un Nācarete, bet pāri visam, Krusts ir dažādās formas, caur kurām Jēzus atklājas kā patiess Kunga Nabags. Jaunava Marija, būdama tik brīnišķīgi sagatavota un atvērta Dievam, ir visu Dieva nabagu visspilgtākais piemērs. Iekšējā sirds nabadzība ir būtisks kritērijs ieiešanai Dieva Valstībā.

Es novēlu Jums visiem palikt sirsnīgā draudzībā ar Jēzu un Mariju. Lai viņi jums ir lielākais dārgums! Kaut mēs visi varētu palikt Dieva mierā un nenoslīkt pasaules troksnī, kurā Pestītājam nebija vietas…