Lielā Nedēļa, kura sākas ar Palmu svētdienu, ir Baznīcas liturģiskā gada sirds. Tādēļ tai ir pievēršama īpaša uzmanība. Šajās dienās visos dievkalpojumos tiek atzīmēti notikumi, kas saistās ar Kristus šīszemes dzīves pēdējo jeb noslēdzošo posmu.

Lielajā Ceturtdienā rīta stundās diecēžu katedrālēs (Latvijā ir 4 katedrāles, jo kopš 1996. gada visa teritorija ir sadalīta 4 diecēzēs – Rīgas, Jelgavas, Rēzeknes – Aglonas un Liepājas. Katrai diecēzei ir savas bīskaps. Mēs – Cesvaines draudzes ticīgie – piederam Rīgas arhidiecēzei, un mūsu Bīskaps ir V. E. Zbigņevs Stankevičs) tiek svinēta tā sauktā Hrizmas Mise. To ir aicināti svinēt visi priesteri ar savu Bīskapu. Mises laikā visi priesteri atjauno kādreiz dotos solījumus, kā arī tiek svētītas eļļas – hrizma, katehumenu eļļa (to lieto Kristībās), kā arī eļļa Slimnieku sakramenta vajadzībām. Šīm eļļām ir īpaša nozīme, un baznīcās tās ļoti rūpīgi tiek uzglabātas. Parasti ikdienā tās tiek lietotas tad, kad tiek svinēti sakramenti.

Hrizmas Mise ir svarīga tāpēc, ka Lielajā Ceturtdienā Baznīca pateicas Dievam par Priesterības Sakramentu. Jēzus to iedibināja Pēdējo Vakariņu laikā. Bez priesteriem Baznīcā nevarētu turpināties cilvēku svētdarīšanas garīgais darbs.

Lielās Ceturtdienas vakara stundās Baznīca ieiet tā sauktajā Triduum Sacrum – Trīs Svētajās Dienās. Vakarā tiek svinēta Kunga Pēdējo Vakariņu Svētā Mise. Šajā dienā Jēzus atstāja savai Baznīcai 3 lielas dāvanas – Vissvētāko Sakramentu jeb Euharistiju (kurā Viņš pats Sevi atstāj zem maizes un vīna zīmēm), Priesterību un jauno mīlestības bausli. Svētā Mise, kurā mēs mēdzam piedalīties vismaz svētdienās un lielākajos svētkos, ir Upuris! Tas ir Krusta Upuris. Tur notiek tas pats, kas  tālā senatnē risinājās Golgātas kalnā, kura virsotnē Dieva Dēls tika piekalts krustā un nomira par visiem cilvēkiem. Ja vien mēs to spētu aptvert, cik liela nozīme ir Svētajai Misei… Mēs to nekad neizlaistu…

Lielās Ceturtdienas vakarā Baznīca piemin arī Jēzus agoniju Ģetzemanes dārzā. Jēzus tur juta lielas skumjas un baiļojās. Viņš lūdzās līdz pat asins sviedriem un satraucās tuvojošos ciešanu priekšā, kā jau jebkurš cilvēks.  Viņš zināja, kas Viņu sagaida – tādēļ redzam Jēzu lūgšanā, paļāvībā un pilnīgā atdevē Debesu Tēva gribai. Šī ir nakts, kurā Jēzus apustuļi aizbēga prom katrs uz savu pusi un atstāja Jēzu vienu pašu. Jūdass – nodevējs – ar karavīriem ierodas Ģetzemanes dārzā un ar vislielāko bezkaunību liekulīgi skūpsta Jēzu un nodod viņu virspriesteru kalpiem. Jēzus tiek sagūstīts, vests uz pratināšanu, tiesāts, skan viltus liecības par Jēzu, atkal meli, viltība, karjera, personīgais prestižs. Jēzum nācās to visu redzēt un par to visu ciest. Tad viņš tika ielikts cietumā līdz Lielās Piektdienas rītam.

Lielās Ceturtdienas vakara Svētajai Misei tiek izlaists nobeigums. Notiek procesija uz tā saucamo Tumsību altāri. Kāpēc šāds gājiens? Pamatojums ir atrodams Evaņģēlijā – pēc Pēdējām Vakariņām Jēzus ar apustuļiem nodziedāja pateicības himnu un aizgāja uz Ģetzemanes dārzu Olīvkalnā. Sākās Ciešanu ceļš. Tanī dārzā sāka pilēt asinis, kuras pirms dažām stundām Jēzus pasniedza saviem draugiem kā mūžīgās dzīves dzērienu zem vīna zīmes – kā Vissvētāko Sakramentu. Ja mēs ar sirdi piedalītos šajā Svētajā Misē, mēs būtu tik aizkustināti un saņemtu lielu spēku savai dzīvei…

Gājiens noslēdzas ar Vissvētākā Sakramenta ievietošanu Tumsību altārī. Šajā vakarā ticīgie parasti nesteidzas doties ātri prom uz mājām, bet paliek adorācijā un klusā lūgšanā pie Jēzus Vissvētākajā Sakramentā.

Baznīcā tiek nodzēstas visas sveces, izslēgts viss apgaismojums, no altāra tiek norautas visas altārsegas. Visa uzmanība šovakar ir uz Tumsību altāri, uz kura deg dažas sveces, atgādinot lielo mīlestību, ar kādu Jēzus sevi atdeva, un mūsu katra aicinājumu atbildēt Viņam – JĀ!