Esam publicējuši litāniju svētajam Jānim Bosko.

2018. gada 4. martā apstiprinājis

V. E. Rīgas arhibīskaps metropolīts Z. Stankevičs .

Lai tā Jums nes daudz svētības!

Litāniju atradīsiet šīs lapas sadaļā “Ticības padziļināšana” –

“Sv. Jānis Bosko”

Lielajā Piektdienā (tāpat arī Lielajā Sestdienā) Baznīca pilnīgi atturas no sakramentu celebrēšanas. Dievnamā mēs redzam altāri atslēgtu un tukšu – bez altārsegas, bez krusta, svečturiem un svecēm. Svētā Mise šajā dienā nekad un nekur netiek svinēta. Tomēr notiek Kunga Ciešanu un Nāves piemiņas dievkalpojums, kas sastāv no trim daļām – no Dieva Vārda liturģijas (Svēto Rakstu lasījumi un Kristus Ciešanu apraksts), Krusta asegšanas un godināšanas, kā arī svētās Komūnijas ar tai sekojošo procesiju uz Kristus Kapa altāri.

Dievkalpojums sākas ar klusu iziešanu altārtelpā un priestera lūgšanu uz vaiga.

Pirmajā daļā mēs klausāmies 3 lasījumus no Svētajiem Rakstiem – īpaši pravietojumu no Isaja grāmatas 53. Nodaļas un Kristus Ciešanu aprakstu svētā Jāņa versijā no 4. Evanģēlija. Tad Baznīca vienojas vispārējā lūgšanā, ietverot universālus un konkrētus nodomus: par Baznīcu, šobrīd valdošo Romas Pāvestu, par Baznīcas kārtām un Kristību kandidātiem (katehumeniem), par kristiešu vienotību un kādreiz Dieva izvēlēto ebreju tautu, par tiem, kas netic Kristum un nocietinājušies pret Dievu, par valsts vadītājiem un cietējiem visā pasaulē.

Otrajā daļā notiek Krusta ienešana, atsegšana un godināšana. Trīsreiz pakāpeniski atsedzot Krustu, priesteris dzied: „Lūk, Krusta koks, kurā pacelts pasaules Pestītājs!”  Tauta uz katru no trim reizēm atbild: „Nāciet, godināsim Viņu!” – un uz mirkli nometas ceļos, pielūdzot Krustā sisto Pestītāju. Pēc tam procesijas veidā ticīgie individuāli tuvojas Krustam un to pagodina.

Trešajā daļā notiek svētās Komūnijas rits, un dievkalpojums noslēdzas ar gājienu uz tā saukto Kristus Kapa altāri.

Lielā Piektdiena ir stingra gavēņa diena. Ticīgie mēdz apmeklēt dievnamu ne tikai oficiālā dievkalpojuma laikā, bet arī ārpus tā, kavēties pie Kristus Kapa atveidojuma, lūgties un apcerēt šīs dienas notikumus. Tas viss, lai pamudinātu aizvien pārliecinošāk sekot Jēzum savā dzīves ceļā – brīžos, kad mākoņi sabiezē arī mūsu ikdienā.

Laiks līdz Lieldienu Priekšvakara (Vigīlijas) dievkalpojumam ir tas, kurā Baznīca ar cerību raugās arī uz Vissvētāko Jaunavu Mariju – Sāpju Māti. Viņa vislabāk saprata Dieva ceļu un palika nesatricināma savā ticībā. Viņa patiešām uz visu raudzījās ar ticības acīm, ļaujot Dievam īstenot savu svēto gribu. Marija līdz galam bija Krusta pakājē. Viņa cieta līdzi savam dievišķajam Dēlam, tādēļ pamatoti viņu var saukt par Cerības Māti. Kopā ar Jaunavau Mariju gaidīt Kunga Augšāmcelšanos Lieldienu rītausmā…

Lielā Nedēļa, kura sākas ar Palmu svētdienu, ir Baznīcas liturģiskā gada sirds. Tādēļ tai ir pievēršama īpaša uzmanība. Šajās dienās visos dievkalpojumos tiek atzīmēti notikumi, kas saistās ar Kristus šīszemes dzīves pēdējo jeb noslēdzošo posmu.

Lielajā Ceturtdienā rīta stundās diecēžu katedrālēs (Latvijā ir 4 katedrāles, jo kopš 1996. gada visa teritorija ir sadalīta 4 diecēzēs – Rīgas, Jelgavas, Rēzeknes – Aglonas un Liepājas. Katrai diecēzei ir savas bīskaps. Mēs – Cesvaines draudzes ticīgie – piederam Rīgas arhidiecēzei, un mūsu Bīskaps ir V. E. Zbigņevs Stankevičs) tiek svinēta tā sauktā Hrizmas Mise. To ir aicināti svinēt visi priesteri ar savu Bīskapu. Mises laikā visi priesteri atjauno kādreiz dotos solījumus, kā arī tiek svētītas eļļas – hrizma, katehumenu eļļa (to lieto Kristībās), kā arī eļļa Slimnieku sakramenta vajadzībām. Šīm eļļām ir īpaša nozīme, un baznīcās tās ļoti rūpīgi tiek uzglabātas. Parasti ikdienā tās tiek lietotas tad, kad tiek svinēti sakramenti.

Hrizmas Mise ir svarīga tāpēc, ka Lielajā Ceturtdienā Baznīca pateicas Dievam par Priesterības Sakramentu. Jēzus to iedibināja Pēdējo Vakariņu laikā. Bez priesteriem Baznīcā nevarētu turpināties cilvēku svētdarīšanas garīgais darbs.

Lielās Ceturtdienas vakara stundās Baznīca ieiet tā sauktajā Triduum Sacrum – Trīs Svētajās Dienās. Vakarā tiek svinēta Kunga Pēdējo Vakariņu Svētā Mise. Šajā dienā Jēzus atstāja savai Baznīcai 3 lielas dāvanas – Vissvētāko Sakramentu jeb Euharistiju (kurā Viņš pats Sevi atstāj zem maizes un vīna zīmēm), Priesterību un jauno mīlestības bausli. Svētā Mise, kurā mēs mēdzam piedalīties vismaz svētdienās un lielākajos svētkos, ir Upuris! Tas ir Krusta Upuris. Tur notiek tas pats, kas  tālā senatnē risinājās Golgātas kalnā, kura virsotnē Dieva Dēls tika piekalts krustā un nomira par visiem cilvēkiem. Ja vien mēs to spētu aptvert, cik liela nozīme ir Svētajai Misei… Mēs to nekad neizlaistu…

Lielās Ceturtdienas vakarā Baznīca piemin arī Jēzus agoniju Ģetzemanes dārzā. Jēzus tur juta lielas skumjas un baiļojās. Viņš lūdzās līdz pat asins sviedriem un satraucās tuvojošos ciešanu priekšā, kā jau jebkurš cilvēks.  Viņš zināja, kas Viņu sagaida – tādēļ redzam Jēzu lūgšanā, paļāvībā un pilnīgā atdevē Debesu Tēva gribai. Šī ir nakts, kurā Jēzus apustuļi aizbēga prom katrs uz savu pusi un atstāja Jēzu vienu pašu. Jūdass – nodevējs – ar karavīriem ierodas Ģetzemanes dārzā un ar vislielāko bezkaunību liekulīgi skūpsta Jēzu un nodod viņu virspriesteru kalpiem. Jēzus tiek sagūstīts, vests uz pratināšanu, tiesāts, skan viltus liecības par Jēzu, atkal meli, viltība, karjera, personīgais prestižs. Jēzum nācās to visu redzēt un par to visu ciest. Tad viņš tika ielikts cietumā līdz Lielās Piektdienas rītam.

Lielās Ceturtdienas vakara Svētajai Misei tiek izlaists nobeigums. Notiek procesija uz tā saucamo Tumsību altāri. Kāpēc šāds gājiens? Pamatojums ir atrodams Evaņģēlijā – pēc Pēdējām Vakariņām Jēzus ar apustuļiem nodziedāja pateicības himnu un aizgāja uz Ģetzemanes dārzu Olīvkalnā. Sākās Ciešanu ceļš. Tanī dārzā sāka pilēt asinis, kuras pirms dažām stundām Jēzus pasniedza saviem draugiem kā mūžīgās dzīves dzērienu zem vīna zīmes – kā Vissvētāko Sakramentu. Ja mēs ar sirdi piedalītos šajā Svētajā Misē, mēs būtu tik aizkustināti un saņemtu lielu spēku savai dzīvei…

Gājiens noslēdzas ar Vissvētākā Sakramenta ievietošanu Tumsību altārī. Šajā vakarā ticīgie parasti nesteidzas doties ātri prom uz mājām, bet paliek adorācijā un klusā lūgšanā pie Jēzus Vissvētākajā Sakramentā.

Baznīcā tiek nodzēstas visas sveces, izslēgts viss apgaismojums, no altāra tiek norautas visas altārsegas. Visa uzmanība šovakar ir uz Tumsību altāri, uz kura deg dažas sveces, atgādinot lielo mīlestību, ar kādu Jēzus sevi atdeva, un mūsu katra aicinājumu atbildēt Viņam – JĀ!

Ziemassvētku (sauksim tos labāk par Kristus Dzimšanas svētkiem! 🙂 periodā ir vēl viena liela svinību diena, kuru tautā pazīst kā Triju Ķēniņu vai Zvaigznes dienu. Vairākās Rietumu valstīs šo dienu sauc (un tas ir pareizāk!) par Kunga Epifāniju. Šim nosaukumam nav it nekā kopēja ar kādu latviešu daiļliteratūras darbu, jo šajā kontekstā tiek domāta Kunga Jēzus Atklāšanās, Parādīšanās ( grieķiski epiphania) visai pasaulei. Viņš parādās kā Pestītājs, un Viņu uz Betlēmi nāk pielūgt pirmie pārstāvji no visām pasaules tautām. Tā ir centrālā tēma šajos svētkos – parādās Kungs un piepilda pasauli ar Savu godību. Runa ir par 6. janvāri, kas Latvijas katoļu Baznīcā ir obligāti svinama svētku diena. Citās Rietumu zemēs to svin uzreiz nākamajā svētdienā pēc 6. janvāra.
Šie svētki radās Austrumos, tie ir ļoti seni, jo tika atzīmēti jau tad, kad vēl nebija ieviesusies Ziemassvētku svinēšana Rietumos! Šo svētku nozīme ir tāda, ka Jēzus atklāj Sevi, dara Sevi zināmu. Vārdu epifānija saistīja ar ķēniņa vai imperatora ierašanos .Pagānu vidē šis vārds nozīmēja kādas dievības atklāšanos vai brīnumainu iejaukšanos šai pasaulē.
Ieviešot Epifānijas svētkus Rietumu kristīgajā Baznīcā, uzsvars tika likts uz Austrumu Gudro ierašanos. Viņi ir pirmie pagāni, kas, meklējot patiesību, mēro ceļu uz Betlēmi un pielūdz Bērnu Jēzu, un notiek Jēzus manifestēšanās (jeb atklāšanās) kā visu pasaules tautu Kungs. Starp citu, mūsdienās Austrumu Gudro relikvijas tiek godinātas Ķelnes Doma baznīcā.
Šajā dienā dievnamos vēlreiz atgriežas liels svinīgums, tiek dziedātas Ziemassvētku dziesmas, un šo svētku sakarā tiek pasvētīts zelts, vīraks un mirres – 3 simboliskas dāvanas Bērnam Jēzum. Zelts – kā Karalim, vīraks (jeb kūpināmās smaržzāles) – kā Dievam, mirres (smaržīga eļļa) – kā Cilvēkam – Upurim par visas pasaules pestīšanu.
Arī ticīgie nes savas zelta vai sudraba rotaslietas (kaklarotas, gredzeni, auskari, sprādzes utt.) kas baznīcā pēc Svētās Mises tiek pasvētītas.
Tāpat arī šiem svētkiem ir raksturīga tradīcija pasvētīt krītu un izdalīt to vēlāk visiem ticīgajiem, kuri ar tiem apzīmē savu mājokļu durvis. Parasti uzraksts ir šāds: K + M + B 2018 .  Saskaņā ar tradīciju, Austrumu Gudrie bijuši trīs, un viņu vārdi ir Kaspars, Melhiors un Baltazars. Šai rakstīšanai, protams, nav nekā kopīga ar maģiju vai buršanos, un ne jau uzraksts sargā vai dod svētību – par to mēs nestrīdamies! Bet šī tradīcija ir gadsimtiem sena, Baznīca to nepieņēma no tukša gaisa, un tam noteikti ir savs dziļāks pamatojums un skaidrojums, bet no savas puses – kā priesteris – varu teikt, ka, apmeklējot ticīgos viņu mājokļos un jau kāpņu telpā redzot šo uzrakstu uz durvīm, ir patīkami konstatēt, ka cilvēki dzīvo līdzi Baznīcai, tās liturģijai un svētku dienām. Ka ticība ir dzīvesveids, kas harmoniski savijas ar laicīgām rūpēm un dod gaismu mūsu dzīvei. Lai Austrumu Gudrie par mums aizbildina! Lai mēs nenogurstoši meklējam Dievu! Lai izglītojamies, augam un nobriestam Dieva žēlastībā! Priecīgu Kunga Epifāniju!

 Priesteris Andrejs Kazakevičs

27.decembrī,trešdien, pl. 18.00

– apustuļa Svētā Jāņa svētki

Saskaņā ar senu tradīciju, baznīcā  tiek svētīts sausais vīns vai sula,  lietošanai slimniekiem. Baznīcas tradīcijā ir saglabājušās ziņas, ka Svētajam Jānim tika iedots iedzeršanai saindēts vīna kauss un notika brīnums -šis dzēriens viņam nekaitēja.

Baznīca ieviesa tradīciju  27.decembrī svētīt vīnu un sulu Sv.Jāņa godam  ar nodomu, lai caur viņa nopelniem ticīgie tiktu pasargāti no slimībām. Kā arī miesā un Garā sevi uzupurējot Dievam , saņemtu  savu vainu piedošanu.